Labrīt.

Padalīšos ar nelielu šodienas atradumu:

...

Sala. Autobuss arīdzan nezin kur bija noklīdis, un neviens pavedējs nepieteicās. Nav jau arīdzan brīnums - Neikens šajā pusē bija ienācējs - kādi gadi sitms piecdesmit nav neko ilgs laiks, lai iepazītu, aizmirstu un atkal atcerētos. Viņsvētdien gan teicās Dievnamam jubileju svinējuši, tad nu visus mācītājus pieminējuši un nezin vēl kādus brīnumus darījuši, bet nevarēja zināt, vai tiem garāmbraucējiem šai jubilejā bija gadījies būt...

Neikens taustījās pa kabatām, jo tur noteikti kaut kam vajdzēja būt ieliktam - Roperbeķos taču devīgi ļaudis dzīvo. Suns gan tur tāds nešpetns - Neikens bija spiests tam savu lietussargu izbarot, lai neapēd viņu pašu...

... kabatā tiešām meklētais atradās. Izcēlis to no kabatas tumšās aizmirstības gaismā, viņš ar latviešu prozas aizsācēja skatu (Tā kā Neikens vēsturiski bija latviešu prozas aizsācējs, tad viņam, saprotams, piederēja latviešu prozas aizsācēja skats, tātad jēdzieni ‘Jura Neikena skats’ un ‘latviešu prozas aizsācēja skats’ ir identi.) sāka izpētīt sameklējumu. Tam bija pudeles forma, un iekšā kaut kas skalinājās. Novērtējis tur esošā šķidruma krāsu un garšas īpašības, Neikens konstatēja, ka tas ir mājas vīns. No Roperbeķu slavenajiem ābeļdārziem - te Neikens atkal nedaudz aizsapņojās - Roperbeķu āboli lāgiem bija viņa iekāres objekts. Un āboli vispār mudināja Neikenu uz pārdomām par radīšanu. Mitra zeme un ābola sēkliņa lieliski varēja kalpot par pirmsākumu kaut kam dikti lielam - ne tikai ābelei vien... Bija jau ābeļu dārzs gan tēva mājās, gan Umurgas mācītāja mājā, bet Roperbeķu āboli...

Citā sava tērpa kabatā Neikens sataustīja kādu apkaltušu dievmaizīti...

... vīns bija garšīgs gadījies. Un pastiprāks - kā jau aukstā laikā pienākas. Pērminderis bija bildis kaut ko par spirtu un sulu, bet tas varēja būt arī pavisam citā sakarā.

...

Pilnais teksts meklējams: http://www.pmi.lv/~peter/talars.html

Veiksmi Pēterim Mežulim pētniecības darbos.